Slepena atzīšanās

2024 Autors: James Gerald | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 14:12

Smagās, dzelzs oderes durvis ar grūtībām noliecās uz priekšu, un viņa izgāja no salnā putena vakara citā pasaulē, kas viņu apņēma siltumā un daļēji tumsā, ko veidoja mirgojošā sveču liesma. Baznīcā notika vakara dievkalpojums. Priestera basa balss, kas lasīja lūgšanu, baznīcas kora dziedāšanas pavadībā, apņēma viņas ķermeni un mēģināja nokļūt vietā, kur dzīvoja dvēsele. Viņas dēļ, kas zina, kur atrodas, bet nesen nepārtraukti vaimanāja un lūdza palīdzību, viņa šodien ieradās šeit pēc kārtējā skandāla ar mīļoto. Šajā ikonu un degošo sveču oāzē dzīvoja pēdējā cerība uz palīdzību.

Ievietojot degošu sveci svečturī ikonas priekšā, viņa pacēla acis un sastapa cilvēka mātes laipnās mātes acis. Kaklā sarullēja kamols, acis samitrināja, un bērnībā viņa gribēja ierakties mātes ceļos un dedzīgi izklāstīt visas nepatikšanas, un lūpas jau neviļus čukstēja:

- Dieva māte, glāb,…. glābt, … pastāsti man….. kā dzīvot,…. kad vairs nav spēka dzīvot.

"

Vienai, apmēram trīsdesmit gadus vecai vai jaunai, baltajai sejai ar plāniem, maziem matiņiem, kas savākti kaudzē aizmugurē, viņa nekavējoties nolēma netuvoties. Ko viņš viņai var ieteikt, ja pats vēl ir šī grūtā ceļa, ko sauc par "Dzīvi", sākumā. Otrs bija apmēram četrdesmit gadus vecs, bet šķita pārāk skarbs. Un šeit ir trešais. Laipnas mīkstas acis, pilnas lūpas, pūkaina bārda, un vecums ir tuvāk četrdesmit pieciem. Bet, kad viņa tuvojās pie viņa stāvošajai līnijai, viņa saprata, ka daudzi cilvēki domā tāpat kā viņa. Stāvot rindas aizmugurē, viņa neviļus pieķēra sevi domai:

- Tiešām, lai atvērtos Dievam, tev jāstāv rindā? - bet uzreiz centās padzīt šo grēcīgo domu. - Es iestrēdzu grēkos, un arī tur - saprāta dēļ.

Bet daži ticīgie nepārprotami neatšķīra atzīšanās rindu no rindas veikalā. Klusa sieviete piecdesmit gadu vecumā, kas tikko jautāja:

- Kurš pēdējais redz tēvu Aleksandru? - jau soļoja gar ticīgo rindu, mēģinot lūgt atļauju doties uz priekšu, jo kavējās vilciens. Un jāsaka, ka viņai tas izdevās. Manā galvā atkal grēcīga doma:

- Bet ja tā būtu rinda, kurā tiktu izdalīti sodi par mūsu grēkiem, vai šī sieviete lūgtu iet pa priekšu?

Kā tad tas skanētu: "Ļaujiet man izņemt savu sodu no kārtas"? Un nevienam šobrīd neienāk prātā steigties uz vilcienu.

Viņa pasmaidīja un uzreiz lūdza piedošanu:

- Kungs, piedod grēcīgās domas.

Man bija jāgaida rindā vairāk nekā stundu. Bez šīs sievietes pie priestera bez rindas devās arī bērni. Priesteris pārklāja savu mazo, gaišo galvu ar epitrachilu un čukstēja lūgšanas vārdus. Bērni neveikli iedūra lūpas viņam rokā un ātri aizskrēja uz sāniem. Kad pienāca viņas kārta atzīties un tikai divi soļi viņu šķīra no tēva Aleksandra labsirdīgās sejas, viņa kaut kā uzreiz samulsa, un visas domas kā pārbijušies putni izlidoja no viņas galvas. Viņa sāpīgi meklēja: pie kā pieturēties, ar ko sākt? Kāds ir viņas lielākais grēks?

Ka viņa ilgu laiku dzīvoja sociālisma apstākļos, ka viņa ticēja gaišai nākotnei, komunismam un neticēja Visvarenā spēkam, neticēja Kungam Jēzum Kristum. Fakts ir tāds, ka, ja vecmāmiņa lielos dievišķos svētkos viņai pārmeta par tajā dienā izmazgātu veļas kalnu, viņa atbildēja: „Tam Kungam, vecmāmiņ, katru dienu ir svētki, un mēs esam strādnieki, kad darām tādas lietas kā nē brīvdienā."

Kāds ir viņas grēks? Faktā, ka pēc šķiršanās no piedzērušā vīra viņa satika vīrieti un aizraušanās pārņēma viņu. Viņas dzīvē parādījās attiecības, kurās viņa vispirms sāka saprast, ko nozīmē būt intīmam starp vīrieti un sievieti. Vai ir grēks būt kopā ar viņu, mīlēt viņu, vēlēties viņu? Bet bija grēks, viņa to noteikti zināja, jo, ja tā nebūtu, tad attiecībās ar šo vīrieti nebūtu bijis tik daudz skandālu, nebūtu bijis tik daudz vakaru, kas pavadīts attiecību sakārtošanai, nebūtu bijusi tā asaru jūra, ko viņa izlijusi.

Un viņa nepamanīja, kā viņas vārdi vairākas minūtes klusi un gludi plūst no lūpām atklātajā ausī, kura nolieca viņai tēva galvu.

"Tēvs, es viņu ļoti mīlu, bet man ir apnicis viņa vēlā atgriešanās mājās, viņa nemitīgie meli, šie dvēseli plosošie un nebeidzamie skaidrojumi" kuram ir taisnība un kuram nepareizi, "viņa čukstēja.

Un pēkšņi viņa sastinga no vārdiem, kas skanēja zem tempļa kupola:

- Vai varbūt jūs joprojām nemīlat viņu, bet sevi … … Un jums, nevis viņam, ir vajadzīgas jūsu attiecības?

Un viņa pēkšņi gribēja paslēpties no viņa acīm, ieskatoties pašā dvēselē. Acs, kas visu saprata: viņas ķermeņa vājums no vīrieša glāstiem un visa trauslums, veidoja attiecības, kuru pamatā bija briesmīgas bailes no vientulības. Un tad viņa skatiens bija vēl dziļāks:

- Vai esat ieplānots? ….. Tu esi precējusies?

Un šī ir viņas vienzilbīgā atbilde:

- Nē.

Un tad viņas stulbais jautājums:

- Priekš kam? Var dzīvot tā. Tagad daudzi cilvēki dzīvo šādi.

Tēva Aleksandra maigā, pamācošā balss turpināja:

- Bet, ja jūs mīlat viens otru, tad kas jums traucē precēties? Parādīties Tā Kunga sejas priekšā kā vīrs un sieva. Varbūt tad visi konflikti tiks atrisināti paši.

Un it kā sarunu pabeidzis, viņš brīdināja.

- Nāciet uz baznīcu biežāk.

Viņš jau bija uzlicis viņai epitrahelijonu uz galvas un izlasījis atbrīvošanas lūgšanu, taču jautājums viņu neatstāja: "Un kas tas ir …. viss ….?" Un kur ir atbildes uz jautājumiem, ko viņi izvirzīja savā starpā nebeidzamajā strīdā "kam ir taisnība un kam nav?" Un kāpēc tad tur bija šī nīkulība tik garā rindā. Varbūt labāk atkal doties pie psihoterapeita?

Viņa, aizkaitināta, nogurusi un pilnīgi novārgusi, atgrūda smagās durvis šajā neprātīgajā, trakajā pasaulē, uzmetot skatienu pie sievietes durvīm, kura vēl aizkavējās vilcienā. Uz ielas viņa deva asaras, no nekurienes izplūda straumē. Skarbais vējš ar sniegu sitās viņai sejā, bet viņai pat patika, jo tas novērsa uzmanību no putenis, kas riņķoja iekšā un bija stiprāks un sāpīgāks.

- Nu, kas tas ir. Neprecējies, un nav par ko runāt? - viņa turpināja žēloties.

Ar asaru nokrāsotu seju es kaut kā negribēju doties transportā. Un, lai gan ceļš uz māju nebija tuvu, viņa devās kājām. Vai nu no ātras pastaigas, vai jaunas domas, kas dzimušas viņas galvā pēc grēksūdzes, vai no tā, ka Dievs viņu tiešām dzirdējis, bet, jo tālāk viņa attālinājās no baznīcas ķieģeļu sienām, jo mierīgāka un mierīgāka viņa kļuva. Turpinot sarunu ar priesteri, viņa nepamanīja, kā viņa skaļi teica:

- Bet precēsimies! - viņa teica un pati par to padomāja.

Kāzas ir Dieva un cilvēku priekšā dots solījums visu mūžu būt kopā gan priekā, gan bēdās. Visu mūžu … visu mūžu … … ieskatoties šajā mūžībā, viņa bija nobijusies. Tajā mūžībā mīlestība bija kā Jēzus, krustā sists pie krusta: asiņojošas rokas, lēnprātība un miers acīs. Tāpat kā Bībelē - patiesa mīlestība ilgst ilgu laiku, ir žēlsirdīga, neapskauž, nelepojas, nav lepna, nav nikna, nemeklē savu (bet cita labumu), nekaitinās, nedomā ļaunu, nepriecājas par nepatiesību, bet priecājas par patiesību, aptver visu, tic visam, visu cer, visu iztur.

Jā, tēvam ir taisnība, tas nav par viņu. Vienu dienu ir viegli saprasties ar cilvēku un nevajag ilgi domāt, jo rīt var izklīst. Un izvēlēties dzīves partneri tālā ceļojumā - ir par ko padomāt.

- Padomā par to! - viņa apņēmīgi sacīja sev, un jau diezgan mierīgi paskatījās uz sava dzīvokļa tumšajiem logiem.