Pēc šķiršanās pārceļamies uz citu valsti ar 4 bērniem

2024 Autors: James Gerald | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 14:12

Kāpēc sievietes tik ļoti baidās palikt bez vīra? Tāpēc, ka naktī ir vientuļi? Vai arī bailes neiekļauties sabiedrības radītajos modeļos izrādās stiprākas par vēlmi būt laimīgām? Kā izkļūt no grūtas laulības gūsta un sākt savu ceļu uz veiksmīgu un laimīgu dzīvi, mums pastāstīja blogere un ekscentriskā četru bērnu māte - Elizabetes nams.

Laulības šķiršana ir emocionāli grūts notikums. Mierīgums un pārliecība, ka vīrietis visu izlems, radīs bailes sievietes nākotnes galvā un jaunu brīvu dzīvi. Un, ja pārim ir bērns, tas joprojām ir sarežģīti vairākas reizes.

Esmu dzimusi un vienmēr dzīvoju galvaspilsētā. Skaistajā Rīgas pilsētā. Viņa tur strādāja un mācījās. Es izmēģināju daudzas profesijas, bet ambīcijas izpaudās pat jaunā vecumā. Restorānu biznesā, sākot ar trauku mazgāšanu, viņa sešu mēnešu laikā pieauga līdz direktorei, bet uzkopšanas uzņēmumos - tikai pāris mēnešu laikā - no apkopējas par objekta vadītāju. Tālāk - vairāk: savs skaistumkopšanas salons, tetovēšanas studija un 19 diplomi skaistumkopšanas jomā. Tāda īpašība, lai neapstātos un nesasniegtu virsotnes nevienā uzsāktajā biznesā, man palīdzēja nākotnē, kad pieņēmu sarežģītus lēmumus un sāku dzīvi no jauna.

Pirmā mīlestība. Kāzas. Pirmā meita

Es agri paliku stāvoklī. 19 gadu vecumā viņa jau bija dzemdējusi bērnu, viņas vīrs bija tālsatiksmes jūrnieks, man daudzus mēnešus bija jāpaliek vienai ar meitu. Šī iemesla dēļ laulība sabruka. Vīrs pat lūdza viņam uztaisīt skandālus, tāpat kā visas normālas sievas, un es jau slimoju blakus, no pilnīga jūtu trūkuma.

Pēc tam draugu kompānijā es satiku vīrieti. Viņš lidoja atvaļinājumā no Dānijas. Izrādās, ka mēs ar viņu gājām vienā skolā. Bet viņi viens otru nemaz neatcerējās. Kopā sākām iet uz hokeju. Tad pirmo reizi skaidri sajutu tauriņus vēderā. Vienu vakaru astoņas stundas spēlējām vārdu spēles. Un tad ar likmi es teicu, ka ieradīšos pie viņa Dānijā. Viņš aizlidoja, un tajā pašā dienā es paņēmu biļetes. Atgriezos ar dēlu zem sirds.

Nosodījums. Bailes. Šķiršanās

Vīrs mani oficiāli neatlaida. Es atkal lidoju ar meitu un vēderu uz Dāniju. Un tikai pēc manas atgriešanās, septītajā grūtniecības mēnesī, notika šķiršanās. Kāpēc viņš vilka? Priekš kam? Man tas paliks noslēpums uz visiem laikiem.

Stāvoklis, kad pirmajos mēnešos tētis ieradās pēc meitas un aizveda, protams, briesmīgi. To bija grūti pieņemt. Vēlāk es sapratu, ka tas ir sava veida neuzticēšanās sev un jaunajai ģimenei. Likās, ka es daudz zvēru vai kaut ko aizliedzu, bet tur ar tēti viss ir iespējams. Es ilgi strādāju pie šīs situācijas, bet mans bijušais vīrs parādījās arvien retāk. Bērns kļuva nervozs, un tad aizmirsa, ka viņas dzīvē ir kāds cits. Viņa izskats man un manai meitai bija grūts. Nav alimentu vai dāvanu. Tikai reti man adresēti zvani un pārmetumi.

Pilsēta ir maza, un es tiešām sapņoju no tās paslēpties un pasargāt savu meitu. Mēs mēģinājām lidot uz Dāniju un apsvērām citas pilsētas un valstis. Bet man bija bail, ka nespēšu sevi realizēt kā cilvēku citā civilizācijā. Un nokļūt svešā valstī nav viegli, īpaši ar bērniem. Mana labākā draudzene apprecējās ar igauni. Un viņa pārcēlās uz Tallinu. Es paskatījos uz viņiem un sāku nopietnāk domāt par savu bēgšanu. Es sāku meklēt nekustamā īpašuma vietnes Tallinā. Laiks gāja, un vēlme pārvietoties, aizbēgt un sākt visu no jauna mani nepameta. Tā kā man jau bija četri bērni, un ģimene ar otro vīru neizdevās.

Risinājums. Pārvietojas. Viens

Es nevarēju turpināt dzīvot blakus bijušajam un redzēt, kā sabrūk mana otrā laulība. Viņa uzskatīja, ka pagātnes neveiksme traucē jaunajai ģimenei. Un tikai, iespējams, pateicoties manam iekšējam spēkam un vēlmei pēc realizācijas, es nolēmu visu atmest un kopā ar bērniem aizbēgt uz citu valsti. Otrā vīra tajā brīdī nebija blakus, viņš devās strādāt uz Londonu, tad mēs bijām ļoti maldināti par naudu, un mēs palikām bez naudas.

Neko nezinot par dokumentiem, to, kas mums vajadzīgs un kā vispār nokārtoties, sakravāju mantas, noīrēju dzīvokli ar saviem pēdējiem uzkrājumiem un sāku jaunu dzīvi.

Pirmās grūtības Igaunijā radās, kad man lūdza tēva atļauju pārcelties. Atceros, ka rakstīju paziņojumu, ka man nav ne jausmas, kur viņš ir, kā viņš ir. Zvanīt bijušajam un lūgt palīdzību nebija iespējams. Es gribēju, lai neviens nezina, kur un kā mēs dzīvojam. Pat pārcelšanās neglāba no otrās šķiršanās. No attāluma mēs nevarējām atrast kopīgu valodu.

Sākt. Panākumi. Jauna dzīve

Ar naudu bija grūti. Es strādāju no mājām, veicot pastāvīgu grimu. Es uzņēmu klientus par studenta cenu, lai gan tobrīd man jau bija vairāk nekā piecu gadu pieredze. Valsts atbalsts bērniem netika piešķirts. Man nācās atteikties no Latvijas maksājumiem par labu igauņu maksājumiem. Mana lieta tika izskatīta sešus mēnešus, un šajā laikā netika veikti maksājumi par bērniem. Bet pēc pozitīva lēmuma man uzreiz tika ieskaitīta visa summa uz sešiem mēnešiem, kas ļoti palīdzēja atkal nostāties kājās.

Pēc skolas vecākā meita sēdēja kopā ar abiem jaunākajiem. Es samaksāju viņai naudu, lai viņa varētu mierīgi strādāt blakus istabā. Vakaros es paņēmu savu vidējo dēlu no bērnudārza un devos kopā ar viņu mazgāt biroja kompleksu. Vīrs nosūtīja daļu īres maksas, bet pārējais gulēja uz maniem pleciem, tāpēc bija nepieciešami papildu ienākumi.

Bet pat šajā periodā es neaizmirsu par sevi un devos uz sporta zāli, uzvelkot legingus, kuros gāju uz fiziskās audzināšanas stundām skolā. Ar ideālu augumu manī atgriezās pašapziņa, mani uzaicināja piedalīties fotosesijās kā modeli, un no šī brīža manai attīstībai sākās interesantas paziņas.

Es īstenoju visus savus grandiozos plānus. Viņa atvēra pilna servisa skaistumkopšanas studiju un sāka aust afrokos. Viņa pētīja videoklipus no YouTube par manekeniem, pēc tam par pazīstamām meitenēm. Es saviju milzīgu skaitu no tiem, pēc tam pat izveidoju savu kursu, ar kuru apceļoju visu Eiropu.

Ar visu slodzi es pavadīju daudz laika kopā ar bērniem. Mēs devāmies uz jauniem rotaļu laukumiem. Tad ar sabiedrisko transportu devāmies ar ratiem un mugursomām, bet bērniem tas bija jautri un interesanti. Vecākais devās uz teātri mācīties, vidējais dēls no trīs gadu vecuma jau bija devies uz hokeju. Ne reizi vien mani uzaicināja uz radio, lai runātu par to, kā es ar četriem bērniem visu pārvaldu un tik veiksmīgi vadu savu biznesu. Bija tikai viena atbilde - es vienkārši eju un daru.

Es vienmēr sev jautāju: vai tad es bēgu vai sāku jaunu dzīvi. Psihiski atgriežoties pagātnē, varu droši teikt - tas sākās! Tagad man ir 31 gads, man ir četri bērni, mēs joprojām dzīvojam Igaunijā, un es cenšos atjaunot attiecības ar otro bijušo vīru. Man ir interesanta un laimīga dzīve bez bailēm un pārmetumiem. Tagad jau kopīgi domājam par pārcelšanos uz Maskavu.

Esmu pārliecināts, ka jūs vienmēr varat pacelt savu kāju par pakāpi augstāk un spert soli. Jā, kad apprecamies, mēs pārstājam pilnībā izmantot savus iekšējos resursus. Bet, kad esam vieni, ieslēdzas rezerves barošanas avoti! Vienmēr ir vieta, kur tiekties un augt, un nav nozīmes tam, vai esat viens savā dzimtajā pilsētā pazīstamajā čaulā vai arī sākat no nulles nepazīstamā pasaulē ar četriem bērniem. Galvenais ir sākt un nebaidīties!"