Rifkina festivāls ir Vudija Alena jaunradījums

2024 Autors: James Gerald | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 14:12

Vudija Alena jaunajā gleznā "Rifkina festivāls" (Krievijas pirmizrādes datums - 2020. gada 31. decembris) valda īpaša atmosfēra. Filmēšanā un darbā pie filmas tika iesaistīta vesela profesionāļu komanda. Mums ir interesanti fakti par attēla tapšanu un tā veidotāju tiešo runu, ieskaitot pašu radītāju Alenu.

Par darbu pie lentes

Kinooperators Vittorio Storaro, kurš kopā ar Alenu strādā jau pie ceturtās filmas, vairākkārt eksperimentējis ar divu kontrastējošu uzņemšanas stilu apvienošanu vienā filmā. Filmā High Life Storaro pretstatīja vintage Holivudu Ņujorkas naktsklubu dzīvei, bet filmā Brīnumu ritenis - sabrukušo dzīvokli, kurā dzīvo varoņi, aizstāj Koney Island spilgtās krāsas. Filmā Rifkina festivāls Storaro filmēja festivāla eksterjeru un pašu Sansebastjanu krāsās, bet Morta personīgo dzīvi melnbaltā krāsā.

“Lielākajai daļai cilvēku ir krāsaini sapņi, bet Mortam pārāk patīk melnbaltais kino un tas asociējas ar tā varoņiem. Tāpēc domāju, ka viņam ir melnbalti sapņi, - skaidro operators. "Ja tā padomā, melnbaltā fotogrāfija daudz labāk attīsta iztēli, jo melnbaltie attēli dabā nepastāv."

Storaro ir uzrakstījis vairākas grāmatas par krāsu simboliku un no paša karjeras sākuma nav fotografējis melnbaltā krāsā.

"Ja Vudijs vai kāds cits režisors man piedāvātu izveidot melnbaltu filmu, es būtu atteicies," atzīst operators. - Iedomājieties: jūs varat spēlēt klavieres, jūs zināt visas notis, bet šeit … Es nevēlos atgriezties tajā laikā, kad zināju tikai trīs krāsas: melnu, baltu un pelēku. Tomēr filmā "The Rifkin Festival" daļa uzņemta krāsainā, daļa - melnbaltā. Tas man deva iespēju veidot vizuālu dialogu ar skatītāju."

Ražošanas dizainere Alēna Bīna (Vikija un Kristīna Barselona) un kostīmu māksliniece Sonija Grande (Pusnakts Parīzē) jau sen ir draugi un strādājuši kopā.

"Mēs ļoti labi saprotam viens otru un ļoti labi sadarbojamies," saka Beine. "Ņemot vērā Vittorio Storaro uzņemšanas stilu, mēs pievērsām īpašu uzmanību tam, lai Sonijas radīto tērpu krāsas atbilstu manis izstrādātajam dizainam."

Melnbalto ainu klātbūtne filmā radīja papildu grūtības dizaineriem.

"Mēs vienojāmies, ka, tā kā filma ir daļēji uzņemta melnbaltā krāsā, ir ārkārtīgi svarīgi uzsvērt krāsu citās ainās," saka Grande. "Tādā veidā mēs ne tikai nodalītu sapņus no realitātes, bet arī iestatītu vizuālo ritmu visai filmai."

Bīna un Grande nolēma pēc iespējas rūpīgāk atjaunot Sansebastjanas filmu festivālu, lai padarītu komēdiju un Allena veidotos varoņus ticamākus. Filma tika uzņemta tieši tur, kur notiek festivāls: Kongresu centrā Kursaal un kinoteātrī Victoria. Tomēr festivāla logotips tika nedaudz pārveidots, un visi plakāti bija jāizdomā un jāzīmē no nulles.

“Strādājot, bija interesanti tiekties pēc reālisma,” atceras Beine. Savukārt Grande maksimālu uzmanību pievērsa aktieru apģērba piederumiem un detaļām: “Fona pilnība katrā kadrā man ir īpaša loma. Runājot par garderobi, esmu burtiski apsēsta ar sīkumiem. Katra detaļa ir svarīga rakstura reālismam un filmas kopējai atmosfērai."

Mīlestība pret kino palīdzēja Mortam veidot savu vērtību gradāciju dzīvē. Viņa attieksmi diktēja filmas, jo īpaši tādu pagājušā gadsimta 50. un 60. gadu meistaru kā Ingmara Bergmana, Federiko Fellīni, Luisa Buņuela, Fransuā Trufauta, Žana Lika Godāra u.c.

"50. un 60. gados visi bija apsēsti ar dzīves jēgas atrašanu," saka Šons. - Bergmanis brīnījās par šo jautājumu, arī Fellīni "La Dolce Vita" skar šo tēmu. Es domāju, ka, skatoties uz šīm bildēm, Mortam šķita, ka tam ir svarīga loma viņa dzīvē."

Uzdodot šos jautājumus, Mortu piesaista baznīcas, lai gan pēc būtības viņš ir agnostiķis, uzaudzis ebreju ģimenē.

"Viņu kaut kas piesaista," skaidro Šons. "Varbūt baznīcās, kurās viņa iecienītākajās filmās ir bijusi tik svarīga loma, Morts varēs kaut ko noskaidrot pats."

Saskaņā ar Alenu, Morts vēlētos ticēt Dievam:

“Reliģija, Dievs, dzīves jēga - šie jautājumi neatstāj Morta prātu. Tāpēc viņš nepiešķir lielu nozīmi tādiem filmu veidotājiem kā Filips, kuri uzņem filmu par kādu politisku tēmu vai militāru eposu, lai gan visas šīs tēmas, protams, ir svarīgas. Filmā Morts saka, ka pat tad, ja dzīvojam ideālā pasaulē, joprojām būs daudz neatbildētu jautājumu, kas mocīs un biedēs cilvēkus."

Morts par mīlestību un romantiku uzzināja no tādām franču filmām kā Fransuā Trufauta "Džūls un Džims" un Žana Lika Godāra "Pēdējā elpā".

"Džūlam un Džimam mīlestība bija vissvarīgākā cilvēka dzīves sastāvdaļa," saka Šons. "Es domāju, ka franču kino ir ļoti ietekmējis to, cik nopietni Morts uztver šo jautājumu, un mans varonis ļoti greizsirdīgi aizstāv savu nostāju."

Alens uzskata, ka Eiropas filmu veidotāji tajā laikā bija daudz progresīvāki mīlestības ainu demonstrēšanā nekā viņu aizjūras kolēģi.

"Eiropas aktieri ir mierīgāki," saka režisors. - Holivuda uzskatīja, ka precētam pārim nevajadzētu gulēt vienā gultā, un eiropieši par mums smējās. Pēc tam, kad Eiropas kino bija ietekmējis amerikāņu kino, režisori no ASV sāka filmēt filmas, kurās vīrieši un sievietes aizmiga līdzās, un beigas ne vienmēr bija Holivudas laimīgās beigas."

Lai ko Morts domātu, vai tas būtu dzīves grūtības, brūkoša laulība vai siltas jūtas pret Džo, viņš vienmēr raugās uz situāciju caur klasisko filmu prizmu.

"Mort ir viens no tiem cilvēkiem, kam patīk sapņot, jo filmu skatīšanos var salīdzināt arī ar sapņošanu," saka Anaja. - Es domāju, ka mēs visi sapņojam par to, ko vēlamies iegūt, kā gribam dzīvot un ko gribam just. Mort tam izmanto filmas."

Savās pārdomās Morts dažkārt izkrīt no realitātes.

"Ir absolūti fantastiskas situācijas," saka Šons. - Tajā pašā laikā Morta vienmēr uzvedas ļoti dabiski, lai gan lielākā daļa no mums diez vai spētu sevi savaldīt, ja šādas neticamas situācijas notiktu reālajā dzīvē. Morts vienmēr paliek pats. Viņš vienkārši nevar būt tas, kas patiesībā nav, jo neprot izlikties."

Rifkina festivāls (2020) sākas psihologa birojā un ir veidots kā Morta stāsts par viņa pagātni. Varonis atceras ne tikai par ceļojumu uz filmu festivālu, bet arī visu savu dzīvi. Morts stāsta par saviem vecākiem, attiecībām ar sievietēm, laulībām un mēģinājumiem atrast dzīves jēgu. Savā ziņā režisors padara skatītāju par psihologu, klausoties Mortu un mēģinot salikt puzli, lai saprastu, kāpēc Morts filmas sākumā ir nelaimīgs un vai viņam ir cerības.

"Kad Morts satiek Džo, viņa dod viņam jaunu dzīves mērķi," saka Šons. - Šķiet, ka viņš mostas un sāk atgūties. Morts vairs necerēja, ka viņā paliks pat kaisles piliens. Bet, kā izrādās, viņa palika."

Rifkina festivāla pasaules pirmizrāde (2020) notika Sansebastjanas starptautiskajā filmu festivālā 2020. gada 18. septembrī. To Spānijā izdeva 2. oktobrī izdevums Tripictures, un tā pirmizrāde Krievijā notiks 2020. gada 31. decembrī.