Cīņa par zeķubiksēm

2024 Autors: James Gerald | [email protected]. Pēdējoreiz modificēts: 2023-12-17 14:12

Es ilgi skrēju pēc slaucāmā tramvaja astes. Viņa kaut ko nesakarīgi kliedza pēc viņas, vairākas reizes raudāja, apstājās un klusi raudāja.

Es domāju par zeķubiksēm. Jaunas melnas zeķubikses ar brīnišķīgu ažūra rakstu. Daudzus mēnešus es sapņoju par viņiem. Es noliku malā santīmu, bet katru reizi, kad vajadzīgā summa tika gandrīz savākta, notika kaut kas negaidīts un ažūra raksts izkusa kā sapnis. Uz mana dzīves ceļa apvāršņa parādījās un pazuda zeķbikses, un pēkšņi viņi man izvirzīja ultimātu: "Vai nu tagad, vai nekad!" Avīzē izlasīju sludinājumu, ka patērētāju aizsardzības komitejai ir nepieciešama sekretāre, piezvanīju un mani uzaicināja uz interviju. Ikviens zina, ka doties uz interviju, valkājot negabarīta halātu, kas slēpj sekretāres vissvarīgāko profesionālo īpašību - slaidās kājas, ir katastrofa! Šeit prasmi nosaka ne tikai pirkstu ātrums, bet arī svārku garums! Atšķirībā no kāju pirkstiem, mani svārki bija augsta līmeņa. Pietrūka tikai zeķubikses! Nu, neej plikām kājām!

Es aizņēmos naudu no drauga un devos uz veikalu. Es braucu ar aizliktu tramvaju, automātiski zvērēju kopā ar pasažieriem, un garīgi es jau sēdēju plaša biroja ar gaisa kondicionētāju mīkstā krēslā, burvīgi smaidīdama un periodiski metot vai nu pa kreisi, tad pa kreiso kāju. Režisors nevarēja atraut acis no šīm manipulācijām, it kā būtu apburts melnā raksta neilona dziļumā. Mani pieņēma pat bez pārbaudes laika …

Es to zināju jau izkāpjot no tramvaja. Es pieņēmu apsveikumus un skaudīgos skatienus, es biju pasaules virsotnē. Un nākamajā sekundē viņa iebāza roku somā un lidoja bezdibenī. Tramvajā nozagts mans maks. Ir grūti nodot sajūtas, kad jūs tikko aizveda uz prestižu darbu un pēc brīža izmeta uz ielas. Nav iespējams nodot naidu tam, kurš ir vainīgs. Es paskatījos uz automašīnas līkumu, kas slēpās aiz līkuma, un nolādēju nelieti, kurš man bija nozadzis ne maku, ne, sapni! Ticība nākotnei! Ceru uz brīnumu! Viss lidoja manu acu priekšā …

Es bezmērķīgi klīdu uz priekšu, nesaprotot, kāpēc man jādzīvo tālāk. Esamība uz šīs zemes ir zaudējusi visu nozīmi. Grūta bērnība, bezcerīga jaunība un pazudusi jaunība man uzplaiksnīja atmiņā, nekad nezinot prieku, ka varu uzvilkt kājas melnā mežģīņu laizītē un pieņemt darbā prestižam darbam …

Ak, mani mīļie, mani mīļie! Viņi stāvēja manās smadzenēs kā neatlaidīgs redzējums! Es vairākas reizes aizvēru un atvēru acis, bet redze nepazuda. Es spēcīgi pakratīju galvu, bet arī tas nepalīdzēja. Un tad es sapratu, cik nežēlīgs liktenis par mani joko! Izrādās, ka es apstājos pie modes veikala loga, kur tika pārdots mans pīpes sapnis! Es nevarēju izturēt šādu triecienu! Manī pamodās kaut kas briesmīgs un rūcošs, un es jau zināju, ka bez zeķubiksēm no šejienes neaiziešu. Es ielidoju veikalā un devos taisni uz plauktu, kur viņi bija. Daudz toņu, miljons dizainu, bet es biju uzticīgs tikai vienai krāsai, vienam modelim! Es gandrīz sasniedzu savu mērķi, bet pārdevējs, acīmredzot pamanījis šo trako izskatu, aizšķērsoja manu ceļu.

- Atvainojiet, vai jūs kaut kas interesē? Es parādīšu…

Es viņu atgrūdu un metos pie plaukta. Es viņiem jau biju pieskāries, gandrīz atkal tikos ar viņiem, bet tajā brīdī pārdevējs satvēra manu roku. Es ar spēku izvilku to, šūpojos uz priekšu un piepildīju visu bagāžnieku. Man uz galvas lija zeķubikses. Es nokritu ceļos un nometu somu.

- Ko tev vajag? - pārdevējs bailēs kliedza, cenšoties pacelt bagāžnieku.

Bet es viņam neatbildēju, biju gatavs turpināt cīņu par zeķubiksēm līdz pēdējai asins lāsei! Uzvara vai nāve! Es nikni pacēlu somu un šūpoju to triecienam. Un pēkšņi no turienes izkrita kaut kas brūns un taisnstūrveida. Soma bija pilna ar caurumiem, un viss vienmēr bija piepildīts aiz oderes. Šoreiz tas bija mans maks. Es biju sastindzis …

- Es tūlīt zvanīšu apsardzei! - kliedza pārdevēja, ar bailēm skatoties manās stiklotajās acīs. - Ko tev vajag?!

- Es sūdzēšos. Es klusi teicu. - Nav pakalpojuma! Es gribēju apskatīt preces, bet saņēmu plauktu uz galvas …

- Bet…

- Es jums atvedīšu šādu pārbaudi! - es runāju pilnā balsī.

- Atvainojiet, es …

- Jūs mani atcerēsities vēl ilgi! … - Tagad es kliedzu.– Es strādāju Patērētāju tiesību aizsardzības komitejā!

- Bet kā es varu laboties …

- Dodiet man šos melnos ar attēliem. Viņu cena atbilst jūsu rupjības lielumam! … Mūsu komitejā par to …

- Ņem to! Ņem to bez maksas! Esmu veikala līdzīpašnieks … Pieņemiet šo dāvanu …

Es pastiepu rokas, un tās maigi pieskārās manām plaukstām. ES uzvarēju! Es biju pasaules virsotnē!

EPILOGS

Nākamajā dienā notika intervija, un tika pieņemta darbā vecā kalpone garos svārkos un cieši noslēgtā džemperī, kas spēja ātri rakstīt …

Anna Jablonskaja